Bio – eko – loģiski

7. oktobris, 2006

Kad latvju sentēvi līda līdumu, mēsloja tos ar sadedzināto celmu pelniem, vadījās no saules un mēness griežiem un ievēroja laika zīmes, viņi maz domāja par definīcijām un terminiem, kā tādu lauksaimniecību dēvēt. Jo pazina tikai šāda veida – dabisku saimniekošanu.
Taču parādoties vajadzībai ātri iegūt maksimāli lielas ražas (lai uzkrātu kapitālu, apmierinātu nepieciešamību pēc pārtikas pēckara gados, zemes un darbaroku trūkuma dēļ utt.), kā arī attīstoties zinātnei un ķīmijai, kas ļāva izveidot dažādus sintētiskus mēslošanas, nezāļu apkarošanas, lopu uzbarošanas un tamlīdzīgus līdzekļus, cilvēki pamazām radīja tā saukto intensīvo lauksaimniecību.
20. gs. sākumā vairākās Eiropas valstīs entuziasti sāka apzināties šādas darbības negatīvās puses – augsnes noplicināšanos, neatjaunojamo resursu izsmelšanu, pārtiku, kas varēja saturēt dažādas audzēšanas procesā izmantotās veselībai kaitīgas vielas. Viņi sāka izstrādāt dažādas bioloģiskās saimniekošanas teorijas un ieviest tās praksē. Galvenokārt nostiprinājās trīs attīstības virzieni:

1) Biodinamiskā lauksaimniecība.
Tās aizsācējs bija Rūdolfs Šteiners (Rudolf Steiner) 1924. gadā toreizējā Vācijā – Kobervicas muižā Silēzijā netālu no Breslavas. Viņš uzskatīja, ka zemnieku saimniecība ir vienots dzīvs organisms, kas pakļauts kosmiskām un garīgām ietekmēm. Šīs ietekmes – tā dēvētos dinamiskos spēkus – paaugstina ar biodinamiskiem preparātiem, kuru izstrādē un lietošanā daudz kopīga ar homeopātijas principiem. Biodinamisko lauksaimniecību apzīmē ar simbolu Demeter, jo tās sertifikāciju veic 1954. gadā izveidotā Demeter asociācija. Vadoties no Demeter prasībām, zemnieki saimnieko gan Vācijā, gan citās pasaules valstīs, tostarp arī Latvijā.

2) Organiskā lauksaimniecība
Tās pamatlicējs sers Alberts Hovards (Albert Howard) pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, darbodamies Indijā kā lauksaimniecības konsultants, veica slavenos vietējās tradicionālās saimniekošanas un komposta veidošanas pētījumus, un savā grāmatā „Lauksaimniecības testaments” (An Agricultural Testament) izklāstīja teoriju par organisko lauksaimniecību. Pirmās organiskās lauksaimniecības fermas radās trīsdesmitajos gados Anglijā kā alternatīva tolaik uzsāktajai lauksaimniecības ķimizācijai. Agrīnie “atgriešanās pie zemes” propagandētāji pauda daudz mulsinošu un utopisku ideju, tāpēc tos uzskatīja par ekscentrisku minoritāti. Organiskā kustība reālu spēku ieguva 1946. gadā, kad tika publicēta lēdijas Evas Balfūras (Eve Balfour) grāmata “Dzīvā augsne” un dažus gadus vēlāk tika nodibināta Augšņu asociācija (Soil Association). Asociācija sekmīgi darbojas vēl joprojām un kopā ar citām vides organizācijām ir ietekmīgākais organiskās lauksaimniecības interešu lobēšanas spēks Lielbritānijā. Asociācija arī bijusi viena no aktīvākajām līdzdalībniecēm Lielbritānijas un ES standartu izstrādāšanā organiskajai lauksaimniecībai.

3) Bioloģiskā jeb organiski bioloģiskā lauksaimniecība
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Hanss Millers (Hans Mueller) un viņa sieva Marija Millere (Maria Mueller) savā fermā Šveicē aizrāvās ar biodinamisko lauksaimniecību un pēc pārdesmit gadiem attīstīja jaunu virzienu – organiski bioloģisko lauksaimniecību. Teorētisko pamatojumu savai metodei Millers ieguva 1951. gadā, satiekot vācu ārstu un mikrobiologu Hansu Peteru Rašu (Hans-Peter Rusch), kurš grāmatā „Augsnes auglība” publicēja teoriju par augsnes mikrobioloģijas nozīmi ražības nodrošināšanā.

Visu veidu organiskās lauksaimniecības sistēmas rūpējas, lai:
• palielinātu augu un dzīvnieku sugu daudzveidību;
• paaugstinātu augsnes bioloģisko aktivitāti un dabisko ražību;
• ilglaicīgi saglabātu augsnes auglību;
• atkārtoti izmantotu augu un dzīvnieku atkritumus, augsnei nodrošinot barības vielas un līdz minimumam samazinot neatjaunojamo resursu izmantošanu;
• balstītos uz vietējiem un atjaunojamiem resursiem;
• samazinātu visa veida piesārņojumu, ko izraisa lauksaimnieciskā darbība;
• rīkojoties ar lauksaimniecības produktiem, izmantotu piesardzīgas pārstrādes metodes, kas visos posmos ļautu saglabāt to organisko dabu un kvalitātes īpašības;

Skaidrs, ka 20. gs. sākumā, šāda veida lauksaimniecība, kas vērsta galvenokārt uz kvalitatīvu produktu iegūšanu un vides saudzēšanu, netika uzskatīta par izdevīgu.
Tomēr sešdesmito gadu beigās un īpaši septiņdesmitajos gados cilvēkus sāka interesēt ekoloģija, vides saglabāšana un dabai tuvināts dzīves stils. Bioloģiskā lauksaimniecība izvirzījās priekšplānā. Radās jaunas asociācijas, kas izstrādāja noteikumus ražošanas metodēm un piesaistīja arvien vairāk ražotāju un pircēju.
80. gados, bioloģiskās lauksaimniecības metodēm attīstoties un augot patērētāju interesei par bioloģiskajiem produktiem, šī lauksaimniecības nozare uzplaukst ne vien Eiropas valstīs, bet arī ASV, Kanādā, Austrālijā un Japānā. Tiek radīta īpaša likumdošana (Austrijā, Dānijā, Francijā u.c.), un dažās dalībvalstīs uzsāk bioloģisko saimniecību subsidēšanu.
Nereti bioloģiskās lauksaimniecības attīstību sarežģī lielais dažādo “skolu” un “filozofiju” skaits, kā arī vienotas terminoloģijas un standartu trūkums, neskaidras robežas starp dažādiem formulējumiem, piemēram, “dabisks”, “bioloģisks”, “organisks”, “veselīgs” u.c., marķējuma neatbilstoša lietošana.
1972. gadā tiek dibināta Starptautiskā organiskās lauksaimniecības kustību federācija (International Federation of Organic Agriculture Movements – IFOAM) – jumta organizācija visām organizācijām pasaulē, kas iesaistītas ar organisko lauksaimniecību saistītos ražošanā, pētījumos, produktu sertifikācijā, utt. 1998. gada novembrī IFOAM pieņēma vispārējās organiskās lauksaimniecības un pārstrādes prasības.
Starptautiskā organizācija Codex Alimentarius 1999. gadā pieņēma vadlīnijas organiskās lauksaimniecības ražošanai, pārstrādei, marķēšanai un tirdzniecībai, kurās noteikti galvenie principi, sākot no ražošanas līdz sagatavošanai, uzglabāšanai, transportēšanai.

Starptautiskajā praksē, tāpat kā ES, bioloģiskās lauksaimniecības apzīmēšanai lieto vārdu organic – organiskā lauksaimniecība. Papildus katrā no ES dalībvalstīm, balstoties uz vēsturisko pieredzi, bioloģisko produktu apzīmēšanai var lietot ES padomes atzītus citus nosaukumus. Latvijā visa veida vidi saudzējošo, neķimizēto lauksaimniecību oficiāli pieņemts dēvēt par bioloģisko lauksaimniecību, tāpat kā Grieķijā, Itālijā, Nīderlandē, Francijā un Portugālē. Bet, piemēram, Spānijā, Dānijā, Somijā un Zviedrijā ir ekoloģiskā lauksaimniecība; Lielbritānijā – organiskā; savukārt Vācijā ir atļauti divi apzīmējumi – gan bioloģiskā, gan ekoloģiskā lauksaimniecība.

Raksts atrodas: Ekoloģiski audzēta, Par bio, eko, zaļo un veģetāro dzīvesveidu, Raksti