Par ģenētiski modificēto pārtiku

13. oktobris, 2006

Terminu “gēns” 1909. gadā radījis dāņu ģenētiķis Vilhelms Johansens, ar to apzīmēdams iedzimtības faktoru, kurš ietekmē indivīda īpašības kādā noteiktā aspektā (piemēram, attiecībā uz acu krāsu).
Gēnu inženierija ir lielākais pārtikas produkcijas eksperiments visā pasaules vēsturē. Ģenētiski modificēti pārtikas produkti satur jaunas sastāvdaļas, kuras agrāk nekad nav bijušas cilvēka ēdienā. Vai tas neapdraud veselību? Vai gēnu inženierija nenodarīs pāri dabai?
Šobrīd neviens nespēj ar 100% garantiju atbildēt uz šiem jautājumiem – nedz ar „jā”, nedz ar „nē”.

Par ģenētiskās inženierijas dzimšanu uzskatāms 70. gadu sākums, kad tika radīti pirmie ģenētiski modificētie organismi.
Lietojot ļoti specifiskus fermentus, kas spēj sašķelt un sašūt DNS, kā arī DNS plazmīdas (nelielus cirkulārus DNS gabalus šūnā, kas nav hromosomas daļas), kļuva iespējams veikt šo DNS noteiktā fragmenta pārnešanu uz citu organismu.
Pirmais gēnu inženierijas objekts bija mūsu pašu zarnu trakta nūjiņa Escherichia coli, kurā tika ievadīta sveša DNS. Kopš tā laika gēnu inženierija ir strauji attīstījusies. Izveidoti dažādi organismi – vīrusi, mikroorganismi, augi un dzīvnieki ar dažādām jaunām īpašībām, un sākusies to izmantošana medicīnā, pārtikas ieguvē un citās mūsu dzīves jomās. Ir radīti pārtikas produkti, kuri iegūti izmantojot ĢMO: pienskābās baktērijas, raugi, fermentu preparāti piena produktu pārstrādei, dzērienu ražošanai, jaunas olbaltumvielas saturošs piens, ģenētiski modificēti graudaugi, eļļas augi u.c.
Jau vairāk kā 34 pasaules valstīs tiek audzētas 56 transgēnas lauksaimniecības kultūras, galvenokārt Ziemeļamerikā, Kanādā, Francijā, Anglijā. 1996. gadā transgēnie augi kopumā aizņēma 2,8 miljoni hektāru platību, bet 1997. gadā- 8,1 hektāru un jau 1998.gadā 28 miljonu hektāru.

Pirmā transgēnā kultūra ir tomāti ar aizkavētu nogatavošanos, kas oficiāli tika atzīta 1994. gada maijā, ASV. Pēc “Calgene” firmas lūguma amerikāņu FDA (Pārtikas un zāļu administrācija) novērtē, ka šis modificētais tomāts FLAVR SAVR TM ir tikpat drošs kā parastais un dod atzinumu tā komerciālai realizācijai.
1995. gadā tas pats notiek ar “Monsanto” firmas tomātiem, arī ar aizkavētu nogatavošanos laiku, “Monsanto” soju- tolerantu pret herbicīdiem, “Monsanto” kartupeļiem – rezistentiem pret Kolorado vaboli, “Ciba- Geigi” firmas kukurūzu – rezistentu pret kaitēkļiem, “Calgene” firmas rapšiem ar izmainītu eļļas sastāvu (augsts laurīnskābes sāļu saturs), ar “Asgrow” firmas ķirbjiem – rezistentiem pret insektiem u.t.t. un tālāk šim sarakstam gals nav paredzams.
1997.gadā ASV sāka eksportēt ģenētiski modificētu soju un kukurūzu uz Rietumeiropu.
2001. gadā pasaulē galveno transgēno augu šķirņu vidū sojas pupas (tolerance pret herbicīdu glifosātu) sastādīja 63,3 %, bet kukurūza (rezistence pret kukaiņiem) – 11,2%. Pēc ASV Vides aizsardzības aģentūras (Environmental Protecion Agency) datiem valstī jau atzītas 50 ģenētiski modificētas augu kultūras, no tām 70 % sastāda sojas pupas un 25% kukurūza. ASV aptuveni 70-85% pārtikas satur no ģenētiski modificētiem organismiem iegūtas vielas.

Kā notiek ģenētiskā modifikācija?
Pirms kāda organisma modificēšanas jāzin, kādu īpašību tam vēlas iegūt. Piemēram, ja vajag iegūt augu, kuru neēd noteikti kukaiņi, tad izvēlas kukaiņu atbaidīšanas līdzekli, kurš ir baktērijas producēts toksīns – proteīns, kura sintēzi kodē gēns. Šo gēnu izdala no baktērijas, pārnes uz augu, turklāt tā, lai tas darbojas auga zaļās daļās, nevis saknēs.
Gēna iešūšana notiek piecos etapos:
DNS, kas satur izvēlēto gēnu, tiek izdalīta no baktērijas, auga, dzīvnieka šūnas. Izdalītā DNS tiek sadalīta mazākos fragmentos un tie atdalīti viens no otra.
Interesējošais gēns izdalītā DNS fragmentos tiek izsekots, “noķerts” un pārvietots ar ļoti specifisku “griezējfermentu”.
Gēns tiek pievienots DNS vektoram, kuram ir nesēja funkcija. Tad to ievieto “fabrikas” šūnā (parasti baktērijas vai rauga šūnā), kuru izmanto saturošo interesējošo gēnu vektora pavairošanai.
Kad ir iegūts liels skaits gēnu kopiju, tas no vektora tiek pārvietots ar specifisko “griezējfermentu”.
Tādējādi, viena gēna kopija tiek iekļauta auga vai dzīvnieka reproduktīvās šūnas vienā hromosomā, un ir gatava pāriet nākošajā ģenerācijā.

Gēnu tehnoloģijas pielietojums – plusi un mīnusi
Biotehnoloģija ļauj iegūt jaunas augstražīgas augu kultūras, kuras būtu rezistentas pret kukaiņiem un vīrusiem, vai tolerantas pret herbicīdiem.
Tāpat iespējams izveidot pārtiku ar uzlabotu uzturvērtību, piemēram, tomātus ar paaugstinātu vitamīnu saturu vai zemesriekstus ar samazinātu alergēnu daudzumu.
Trešajā grupā iedalāmi ģenētiski modificētie dzīvnieki, piemēram, putni ar paaugstinātu dējību vai zivis ar rezistenci pret slimībām.
Ģenētiski modificēti mikroorganismi un raugi tiek izmantoti degvīna un alus fermentācijā.
1982.gadā ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (Food and Drug Administration) atzinīgi novērtē un atbalsta pirmās ģenētiski izveidotās zāles – cilvēka insulīna formu, ko izstrādājusi baktērija.
Cilvēka unikālās DNS secības jeb ģenētisko “pirkstu nospiedumu” metode kopš 1985.gada tiek izmantota kriminālistikas praksē, lai attaisnotu nepatiesi aizdomās turētos, vai gluži otrādi – neapgāžami pierādītu kāda vainu.
Ģenētiskā iejaukšanās cilvēka dīglī, iespējams, varētu novērst slimības, kas tiek mantotas no paaudzes uz paaudzi.

Šodien neviens vairs neapšauba gēnu inženierijas plašās iespējas. Tomēr neviens nevar apgalvot, ka, lietojot ģenētiski modificētos produktus, jebkuras nelabvēlīgas sekas un ietekme ir izslēgta.
Zinātnieki arī nenoliedz, ka gēnu tehnoloģija, tāpat kā ikviena jauna tehnoloģija, var radīt risku cilvēka veselībai.

Par galvenajiem riskiem veselībai tiek uzskatīti:
• iespējama jaunu alergēnu vai toksisku vielu parādīšanās pārtikā;
Cilvēkiem, kuri nepanes konkrētu augu produktu, var rasties nopietni sarežģījumi, ja viņi netiks brīdināti, ka tomātos ir, piemēram, pupu gēnu kodēti proteīni vai kartupeļos darbojas riekstu gēni. Šī problēma nav specifiska tikai ģenētiski modificētai pārtikai – cilvēkam ar noslieci uz alerģiju tā ir aktuāla, saskaroties ar jebkuru pārtiku. Galvenais šajā ziņā ir pircēja informēšana par to, ka šis konkrētais produkts satur proteīnu, kas kādam var būt alergēns.
• iespējama antibiotiku rezistences gēnu izplatīšanās cilvēka mikroflorā;
Veidojot ģenētiski modificētus augus, parasti ienes ne tikai vajadzīgo gēnu, bet arī kādu marķiergēnu, pēc kura var viegli izsekot, kur ģenētiskā konstrukcija pārvietojas. Parasti tie ir antibiotiku (visbiežāk kanamicīna) rezistenti gēni. Kanamicīns tika izvelēts šim nolūkam tādēļ, ka tam nav lielas nozīmes kā infekciju apkarošanai noderīgai antibiotikai un baktērijas jau sen ir rezistentas pret to.
• iespējama nelabvēlīga iedarbība uz imūnās pretestības spējām.
Dati par iespējamu nelabvēlīgo iedarbību uz imūno sistēmu ir pretrunīgi. Dr. Puštai plaši pazīstamie pētījumi pirmo reizi tika publiskoti Granadas radioraidījumā “Pasaule Darbībā” (World in Action) 1998. gada 10. augustā. Viņš bija novērojis, ka barojot jaunas žurkas ar ģenētiski modificētiem kartupeļiem, samazinās to augšanas ātrums un imūnās aizsardzības spējas. Sākotnēji to apstiprināja Rowett Research institūts Skotijā, kurā Dr. Puštai strādāja. Tomēr divas dienas vēlāk prof. Džeimss, šī institūta direktors, noliedza šādu eksperimentu eksistenci.
• Neprognozējamie riski veselībai
Tie pastāv gadījumos, kad pārstādītā gēna producētais proteīns var radīt neparedzētas reakcijas, kā rezultātā var parādīties toksiskie produkti, kuri var veicināt jaunu slimību parādīšanos, novest pie antibiotiku rezistento mikroorganismu izveidošanās un tā vājināt imunitāti, vai veidot vēl kādas nezināmas un neparedzamas mutācijas.

Iespējamie draudi videi ir:
• ģenētiskais piesārņojums, nekontrolējama gēnu izplatīšanās vidē;
• draudi biodaudzveidībai;
• kaitēkļu un nezāļu rezistento formu attīstība.
Zinātnieki uzskata – tas, ka ekoloģisku nelaimi varētu izraisīt ģenētiski modificēti augi, ir mazāk ticams, nekā tas, ka to var izraisīt kāds svešs savvaļas augs, nonācis jaunā vidē. Augiem tāpat ir bezgala daudz identisku ģenētisku sekvenču.
Tomēr, jauniem modificētiem organismiem nonākot barības ķēdē, to ietekme uz ekoloģiskajām sistēmām īstenībā ir neprognozējama. Un gēnu piesārņojumu nevar samazināt vai no tā atbrīvoties: nebūs iespējams ģenētiski modificētus organismus iznīcināt, ja nu izrādīsies, ka tie tomēr ir bīstami.

Kopsavilkums
Lai arī zinātnieki apgalvo, ka gēnu tehnoloģijas ļaus īstenoties cēliem mērķiem, kā pārmantojamo slimību novēršana un pasaules glābšana no bada, tomēr praksē vērojamas pavisam citas tendences – tiek kalti plāni „bērnu ar vēlamajām īpašībām” klonēšanai, tiek radīti augi ar sterilām sēklām, lai zemnieki tās nevarētu ievākt paši, bet būtu spiesti dārgu sēklas materiālu ik gadu iepirkt no monopolfirmām, augu rezistence pret pesticīdiem noved nevis pie atteikšanās no tiem, bet gluži otrādi – pie to kaisīšanas uz nebēdu, jo augi tak’ ir rezistenti utt.

Diemžēl joprojām firmas, kas pārdod ģenētiski modificētus pārtikas produktus, ne vienmēr norāda to marķējumā – tātad, vēlāk nevarēs sadzīt pēdas šo produktu sākotnējam izcelsmes avotam un kaut ko pierādīt.
Tāpat, ja gaļas un piena lopi tiek audzēti, barojot tos ar modificētu labību, soju u.c., vai tas tiek minēts marķējumā?

Drošība parasti rodas ilgstošas pieredzes rezultātā. Taču ģenētisko modifikāciju jomā šīs ilgstošā pieredzes vēl nav un arī būt nevar – pārāk maz laika pagājis. Joprojām nav izpētīta organisma bioķīmiskā reakcija, nav skaidrs, kāda būs jaunā modificētā organisma ietekme uz vidi un cilvēka veselību; nav izstrādāts atveseļošanās plāns gēnu katastrofas gadījumā; nav saprotams, kas (un vai vispār kāds) ir atbildīgs par negatīvām sekām.

Šobrīd skaidrs ir vienīgi tas, ka:
• šajā nozarē nepieciešami pētījumi,
• ka process ir sācies, tas ir jau neapturams un neatgriezenisks,
• un – ka vienīgais, ko vēl var līdzēt: sabiedrībai jābūt pilnīgi informētai par to, ko patērē – jābūt attiecīgam marķējumam, lai katrs tālāk rīkotos pēc savas pārliecības un varētu veikt brīvu izvēli- ēst var neēst šo “jauno pārtiku”.

Raksts atrodas: Par bio, eko, zaļo un veģetāro dzīvesveidu, Raksti

Atslēgvārdi: ĢMO